Tas bija Tautas laiks, apņēmības, pārliecības un taisnības laiks. Laiks, kad viss šķita satraucošs, biedējošs, bet arī tik aizraujošs, cildens. Notikumi laikā un telpā,kas reizēm mums šķiet nejauša sakritība, patiesībā ir mērķtiecīga likumsakarība. Tas sakāms par Tautas laiku, par alkām pēc savas zemes, pēc Latvijas, pēc neatkarības, kuru nevis lūgtu, bet godīgi, lepni un drosmīgi atgūtu. Tūkstoši nešaubījās par savu ticību jaunajam laikam. Latvijas Tautas frontes organizētās barikādes, kurās piedalījās Latvijas neatkarības aizstāvji no visiem novadiem, bija neatkārtojams, unikāls nevardarbīgas pretošanās paraugs. Tās pierādīja, cik vienoti spēj būt cilvēki, aizstāvot Latviju, pārliecināti par savu misiju, ziedojot visdārgāko - savu dzīvību.
2023.gada janvāris. Mūsu neatkarības laiks. Cilvēku atstātās atmiņas par Barikāžu laiku iemūžinātas kino kadros, fotogrāfijās,dzīvo ar piemiņas lietām. Daudzi stāsti ir pierakstīti un tiek glabāti Barikāžu muzejā. Mums katram ir kāds tuvinieks, paziņa, kurš 1991. gada janvāra dienās devās uz Rīgu, lai kopā ar citiem veidotu šo vienoto - Tautas spēku. G.Lejas grāmatā „Zem dzērves spārna” varam atrast sarakstu ar cīravnieku, barikāžu dalībnieku, vārdiem, kuri pirms trīsdesmit diviem gadiem devās uz Rīgu.
Šis Barikāžu atceres brīdis ir laiks, kas dod iespēju pārdomāt pārdzīvoto, izjusto, dalīties atmiņu stāstos savās ģimenēs, vērojot dokumentālo filmu kadrus, klausoties koncertu ierakstus. Kā būtu bijis, ja svešās varas spēki būtu sagrāvuši tautas vienotību...
Centīsimies paturēt prātā, ka Latvija nav tikai vārds vai vieta, tas ir mūsu stāsts, mūsu dzīves gaita, mūsu darbs, kopā savīts gaismas stars, mūžsena sāpe, nezūdošas ilgas un negaistoša mīlestība, pienākums un atbildība par mums atvēlēto laiku.
Pieliec delnu pie acīm un skaties:
Līdz pat pēdējam olim viss tavs.
Neatdod, dzirdi, neatdod
Mazo Latviju- lielākas nav.
(L.Briedis)
Mēs esam Barikāžu atceru laika 32.gadā, bet Laiks un Cilvēks saglabājis atmiņas par Pienākumu, Atbildību un Mīlestību.
