Norenbergu ģimene saimnieko dzimtas mājās “Ķeiros”, kas atrodas Krotē, Priekules novadā. Pirms 20 gadiem Noras vecvecāku iekoptajā saimniecībā dzīvojuši sveši ļaudis, jo vecāmāte pēc vīra nāves nav gribējusi viena dzīvot meža ieskautajās mājās, tāpēc tās pārdevusi. - Tolaik es mitu Krotes centrā, taču ik pa laikam nācu apskatīties, kas notiek senču mājās. Vienmēr esmu vēlējusies dzīvot un saimniekot laukos, turklāt atgūt dzimtas īpašumu. Kad tāda izdevība radās, nospriedu - ja stārķa ligzdā blakus mājām būs apmetušies knābja klabināji, tā ir zīme, ka man jārīkojas. Varat iedomāties, cik priecīga biju, ieraugot-jā, putni ir ligzdā! - asarām acīs sariežoties, stāsta Kristapa mamma.
Atgriežoties dzimtas mājās, vajadzējis atrotīt piedurknes, jo saimniecība bija nolaista līdz kliņķim. Dodoties pie darba, Nora visur ņēmusi līdzi Kristapu jau kopš zīdaiņa vecuma - uz kūti, kad jābaro mājlopi, uz mežu, kad jāgāž baļķi malkai, uz tīrumu, kad jākaplē nezāles. Var teikt, ka Kristaps darba tikumu iezīdis reizē ar mātes pienu.
Aizrauj tehnika
Kristapu, tāpat kā citus puikas, vienmēr interesējusi lauku tehnika. Tiklīdz viņš iemācījies staigāt, tā bijis prom pie tēva traktora. Vecāki, redzēdami šo interesi, nopirkuši nelielu spēļu traktoriņu, kurā var iesēsties un braukt. To puika arī aktīvi darījis, kamēr vien varējis ielocīt kājas zem stūres, pēc tam pārsēdies uz tēva traktora. - Kad saņemam žurnāla “Agro- tops” kārtējo numuru, vīrs un dēls gandrīz nedēļu to neizlaiž no rokām, kamēr nav izpētījuši lauku tehnikas jaunākos modeļus, - stāsta Kristapa mamma.
Tagad vecākais dēls (ģimenē aug arī četrpadsmitgadīgais Matīss) par vairākus gadus krāto naudu nopircis lietotu Audi, lai varētu mērot ceļu uz Cīravas arodskolu, kur patlaban apgūst lauksaimniecības tehniķa profesiju. Nora saka - Kristaps prot ļoti pār-domāti rīkoties ar naudu un vienmēr meklē iespējas nopelnīt. Piemēram, pāris gadu diendienā vārīja kartupeļus un mala miltus, lai varētu nobarot sivēnus pārdošanai. - No katra metiena viena cūka tika Kristapam. Tā viņam bija samaksa par darbu. Naudu par pārdoto gaļu viņš noguldīja bankā. Strādāja arī pie apkārtnes zemniekiem - pļāva zāli, taisīja zivju barotavas, darīja daudz ko citu. Arī par šo darbu saņemto naudu lika savā kontā.
Šovasar Kristaps no Cīravas arodskolas sūtīts praksē uz Vāciju. Puisis dzīvojis tik taupīgi, ka no dzīvošanai un uzturam atvēlētajiem 1300 eiro iztērējis tikai 800 eiro. Sakrātajai summai pievienojot par ķiplokiem iegūto naudu, sanācis ne tikai lietots Audi, bet arī dators un jauns mobilais telefons.
Klausoties mātes teiktajā, pavaicājusi arī, vai dēlam nekad nepiezogas slinkums. - Ir jau dažkārt jāpaskubina, it sevišķi, kad jādodas ravēt. Bet viņa vietā darbs gan nekad nav jādara.
Kristaps stāsta, ka, darbojoties mazpulkā, ir audzējis sīpolus, kartupeļus un bietes, vērojis, kas notiek mežā, kādu sugu koki aug. Darbošanās mazpulkā esot piepildīts un bagāts laiks, jo tā ir iespēja ne vien uzzināt daudz vērtīga par lauksaimniecību, bet arī tikties ar mazpulcēniem no visas Latvijas, piedalīties semināros un kopīgās vasaras nometnēs.
Zemē - tikai labāko
Ķiploku audzēšanai Kristaps pievērsās trīs mazpulka projektos. Savu izvēli viņš pamato ar samērā vieglo audzēšanu un ķiploku lielo pieprasījumu.
Pagājušajā rudenī iestādījis 11 kilogramu ziemas ķiploku. Stādmateriālu pircis Liepājas tirgū. Kad pienācis ražas vākšanas brīdis, pie-dzīvojis nelielu vilšanos, jo cerējis uz lielāku guvumu, taču, ķiplokus velkot ārā no zemes, galviņas atvērušās, daiviņas bija sadzeltējušas. Tomēr aptuveni 40 kilogramu sanācis, un Kristaps to vērtē kā labu ķiploku ražu. - Pēc tam noskaidroju, kādu kļūdu pieļāvu. Es skaistākās ķiploku galviņas biju pārdevis, bet švakākās atstājis sēklai, taču vajadzēja rīkoties otrādi - stādīt tieši labāko galviņu daiviņas.
Šogad ķiplokus viņš stādīja laukā, kur iepriekš auguši kartupeļi. Augsni uzara, kultivēja, ar kartupeļu vagotāju izveidoja vagas, tad ik pa 15 centimetriem lika ķiploku daiviņas. - Lasīju, ka stādot zem daiviņām iesaka pabērt nelielu grants kārtiņu, tad esot lielāka raža. Šajā reizē vēl to neizdarīju, varbūt citu gadu. Taču kūtsmēslus gan liku tādus, kādi patīk ķiplokiem, - satrūdējušus, nevis svaigus, - stāsta jaunais censonis.
Jūlijā novākto ražu žāvējis pagalmā uz izklātiem kartupeļu maisiem. Kad zeme nobirusi un laksti kļuvuši sausi, tos nogriezis tāpat kā saknes, ķiplokus salicis koka kastēs un novietojis mājas vēsākajā telpā, kur nemainīgi ir +12 °C. Ja uzglabā augstākā temperatūrā, ķiploki sāk dīgt. - Tie var arī bojāties, ja novākti pārāk vēlu, bijis liels mit¬rums. Gan jau vēl ir citi iemesli, par kuriem zināšu vairāk, kad būšu uzkrājis lielāku piere¬dzi, - prātīgi spriež mazpulcēns.
Kur realizēt izaudzēto, Kristapam nav jālauza galva. No šā gada ražas palicis vien tik, cik vajag sēklai un ģimenei pašpatēriņam, pārējo jau pārdevis. Daudzi augstu novērtē vietējo ķiploku kvalitāti, jo tiem ir izteiktāka garša un aromāts. CH
TEKSTS: MĀRA LAPSA
