„Pavasari, pavasari, gaidi mani, gaidi mani …”

Kalendārs runā ar mani par Laiku. Nevis par laika apstākļiem, par slapjdraņķi, miglas miklajiem vāliem, par negausīgi ārdošajiem vējiem, bet par Laiku, kuru dzīvojam un izdzīvojam ar bažām, nebeidzamām šaubām. Mēs eksistējam, gaidām to restarta brīdi, kad kritīs šī Laika maskas, kad pasaule spēs būt tāda, par kādu nemitīgi domājam. Ar katru šūnu, kapilāru, dzīvības pulsējuma ritmu alkstam pēc savas esības, brīvības un iespējām komunicēt, būt kustībā, noteiktā ritmā.
Kalendārs atkal mudina mani domāt par laiku, bet nu jau par to laiku, kad vēl pasaule pelēka un tāda sīka, sīciņa dabas dvēselīte, neapjaušot, cik liela šī pasaule, spraucas caur pērnās ziemas sārņu kārtu kārtām pretī gaismai, sveicot pavasari. Balts, trausls sniegpulkstenītis nepiekāpīgi, pat spītīgi iezvana zemes atmodas sākumu. Dzeltena taureņa spārnu vēdas sašķeļ dienas pelēkumu un atgādina, ka tas ir tikai prologs īstajam taureņu uzbrukumam. Noskries palu ūdeņu straumes, straumītes, putni nerims izdziedāt pavasara prieku. Bet marts saskumis, viņa laiks tuvojas noslēgumam. Marta asaras logos bungo, brīžiem dungo romantisko stāstu „mēs tikāmies martā, kad pūpoli zied un tīrumā artā vējš dzied”.
Katram ir savas izvēles iespējas izlauzties no apātiskās miegainības, nekustīguma un ļaut vaļu šim pavasara pieskārienam, šai brīvajai ieelpai, izkļūšanas iespējai ārpasaulē. Sirds nebēdnīgi apmet kūleni! Galvā savādas nestandarta domas jaucas, laikam pašam sevi jāgriež, jāpagriež līdzi laikrādim.

Pavasari, pavasari, gaidi mani, gaidi mani.
Uzplauks mani, uzplauks mani kailie zari, kailie zari.
Stari kāps,
Stari augstāk kāps
Un sataustīs mani.
Tur jau nāk,
Gaisma tuvāk nāk,
Un es tai pretī arī..