CĪRAVAS TERITORIĀLĀ STRUKTŪRVIENĪBA

  Cīravas pagasta ziemas spartakiāde turpinās ar novusa spēlēm. Šoreiz novusa spēles notika pēc neierastas kārtības- pie katra novusa galda spēlēja četri dalībnieki.Katram spēlētājam tika iedalīti savas krāsas kauliņi.
  Turnīra noslēgumā ar 36 punktiem triumfēja un zelta medaļu nopelnīja Roberts Figoriņš, sudraba medaļu ar 33 punktiem ieguva Māris Mucenieks, bet bronzas godalgu ar 29 punktiem izcīnīja Edgars Karlovičs.
  Astoņu labāko spēlētāju skaitā iekļuva Guntis Gailis ar 26 punktiem, Normunds Zīle un Mareks Urkauskis ar 20 punktiem, Elmārs Mucenieks ar 12 punktiem, Kristaps Lāms ar 5 punktiem.
  Paldies visiem dalībniekiem par azartu un sportisko garu!

Egils Rūtenbergs, sporta metodiķis un skolotājs

-= galerija =-

Tweet

  Pirmdien, 23.janvārī, Cīravas TS sporta zālē notika pagasta čempionāts telpu futbolā. Uzvarot visas spēles, par čempioniem kļuva komanda “Neglītie”.Komandā spēlēja un par uzvaru cīnījās Rojs Jomants, Gatis Kadaģis, Ričards Grāvelsons, Mariss Laugalis un Roberts Figoriņš.
  Sudraba medaļas ieguva komanda “Baltie”, kurā spēlēja Verners Emīls Deihmanis, Raivijs Strēlis, Ivo Šulcs, Mareks Urkauskis, Roberts Ruzaiķis.
  Bronzas medaļas izcīnīja komanda “Lauķi”, kurā spēlēja Mariss Kadaģis, Ritvars Peterlevics, Daņiils Gaļčuks, Māris Garkalns, Intars Kristers Eņģelis.
  Paldies visiem sporta spēļu dalībniekiem-spēlētājiem un līdzjutējiem!

Egils Rūtenbergs, sporta metodiķis un skolotājs

-= galerija =-

Tweet

  1991.gada janvāris.
  Tas bija Tautas laiks, apņēmības, pārliecības un taisnības laiks. Laiks, kad viss šķita satraucošs, biedējošs, bet arī tik aizraujošs, cildens. Notikumi laikā un telpā,kas reizēm mums šķiet nejauša sakritība, patiesībā ir mērķtiecīga likumsakarība. Tas sakāms par Tautas laiku, par alkām pēc savas zemes, pēc Latvijas, pēc neatkarības, kuru nevis lūgtu, bet godīgi, lepni un drosmīgi atgūtu. Tūkstoši nešaubījās par savu ticību jaunajam laikam. Latvijas Tautas frontes organizētās barikādes, kurās piedalījās Latvijas neatkarības aizstāvji no visiem novadiem, bija neatkārtojams, unikāls nevardarbīgas pretošanās paraugs. Tās pierādīja, cik vienoti spēj būt cilvēki, aizstāvot Latviju, pārliecināti par savu misiju, ziedojot visdārgāko - savu dzīvību.
  2023.gada janvāris. Mūsu neatkarības laiks. Cilvēku atstātās atmiņas par Barikāžu laiku iemūžinātas kino kadros, fotogrāfijās,dzīvo ar piemiņas lietām. Daudzi stāsti ir pierakstīti un tiek glabāti Barikāžu muzejā. Mums katram ir kāds tuvinieks, paziņa, kurš 1991. gada janvāra dienās devās uz Rīgu, lai kopā ar citiem veidotu šo vienoto - Tautas spēku. G.Lejas grāmatā „Zem dzērves spārna” varam atrast sarakstu ar cīravnieku, barikāžu dalībnieku, vārdiem, kuri pirms trīsdesmit diviem gadiem devās uz Rīgu.
  Šis Barikāžu atceres brīdis ir laiks, kas dod iespēju pārdomāt pārdzīvoto, izjusto, dalīties atmiņu stāstos savās ģimenēs, vērojot dokumentālo filmu kadrus, klausoties koncertu ierakstus. Kā būtu bijis, ja svešās varas spēki būtu sagrāvuši tautas vienotību...
  Centīsimies paturēt prātā, ka Latvija nav tikai vārds vai vieta, tas ir mūsu stāsts, mūsu dzīves gaita, mūsu darbs, kopā savīts gaismas stars, mūžsena sāpe, nezūdošas ilgas un negaistoša mīlestība, pienākums un atbildība par mums atvēlēto laiku.
     Pieliec delnu pie acīm un skaties:
     Līdz pat pēdējam olim viss tavs.
     Neatdod, dzirdi, neatdod
     Mazo Latviju- lielākas nav.
     (L.Briedis)
  Mēs esam Barikāžu atceru laika 32.gadā, bet Laiks un Cilvēks saglabājis atmiņas par Pienākumu, Atbildību un Mīlestību.

Tweet

-= Mazie Ziemassvētku prieki =-

Tweet

  Projekta “Latvijas skolas soma” ietvaros skolas jaunieši, topošie lauksaimnieki, noskatījās I.Selecka jaunāko dokumentālo filmu “Zemnieki”.Jāpiebilst, ka I.Seleckis ir gados vecākais Latvijas dokumentālists ar nopietnu pieredzi šajā kino žanrā, profesionāls vērotājs, analītiķis, ar savu skatījumu uz svarīgām, nozīmīgām tēmām par savu zemi un tās ļaudīm. 21.gadsimta Latvijas lauki un cilvēki. Filmas sižets saistīts ar sešu dažādu ģimeņu stāstiem par savu nokļūšanu laukos, katrai no tām ir bijuši atšķirīgi iemesli - vēlme radikāli mainīt dzīvi, rast veselīgu vidi bērniem, izslēgt sevi no pilsētas burzmas un paglābties no “izdegšanas” .Bet ne mazāk spilgti iezīmējas mūžīgo laucinieku, zemes kopēju, viensētu cilvēku, arī dedzīgās jaunatnes, sava ceļa meklētāju, izzīmētie portreti.Filmu bagātina paša režisora I.Selecka stāstījums par satiktajiem ļaudīm un sarunas, E.Dārziņa “Melanholiskais valsis”, Latvijas ainavas no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Darbs, Zeme un Cilvēki. Prātā iesakņojas atziņa - lauki dzīvos, kamēr tajos mitīs tādi sīksti zemes kopēji.
  Šī gada rudenī filma tika iekļauta dokumentālo filmu festivāla, kurš notika Amsterdamā, programmā “Meistari”

Tweet